Pirms 23 gadiem uzzināju, ka manas nieres vairs nedarbojas. Vienīgā izeja, lai atgrieztos pilnvērtīgā dzīvē, bija nieres transplantācija. Šoks, pārdzīvojumi, asaras – tas viss tika, protams, pārdzīvots. Bet asaras manu slimību neārstēja, saņēmos, sekoju ārstu norādījumiem un lielāko daļu no šiem gadiem esmu dzīvojusi bez nepieciešamības katru otro dienu apmeklēt slimnīcu.
Hroniskais glomerulonefrīts. Kad piemeklē šāda smaga slimība, nevilšus sāc domāt, kāpēc tieši man tas jāizcieš? Iemesli saslimšanai var būt dažādi. Iedzimtība un streptokoku izraisītas infekcijas, piemēram, angīna, ir starp biežākajiem slimības cēloņiem. Bet kuru tad jaunībā pārāk uztrauc sāpošs kakls? Pasāp reizi gadā un pāriet, vai ne? Biju jautra, veselības pārpilna meitene, darbojos dažādu sporta veidu pulciņos, dejoju tautas deju kolektīvā, pēc vidusskolas iestājos augstskolā. Dzīve gāja uz augšu kā pa lineālu, nekādu nepatikšanu, viss skaisti…
Pirmie slimības simptomi parādījās studiju gados un izpaudās kā vemšanas lēkmes. Sākumā tās uznāca reizi 4-5 mēnešos, tad arvien biežāk… Augstskolas 3.kursā, tad man bija 21 gads, nolēmu pārbaudīt veselību P.Stradiņa slimnīcā. Profesors Lazovskis veica nieres biopsiju, un tika noteikta diagnoze, jau minētais hroniskais glomerulonefrīts – nieres kamoliņu iekaisums. Slimība bija vieglā formā, ārsti mani mierināja, ka varēšu bez īpašām raizēm dzīvot ar to līdz sirmam vecumam.
Pirmie slimības simptomi parādījās studiju gados un izpaudās kā vemšanas lēkmes. Sākumā tās uznāca reizi 4-5 mēnešos, tad arvien biežāk… Augstskolas 3.kursā, tad man bija 21 gads, nolēmu pārbaudīt veselību P.Stradiņa slimnīcā. Profesors Lazovskis veica nieres biopsiju, un tika noteikta diagnoze, jau minētais hroniskais glomerulonefrīts – nieres kamoliņu iekaisums. Slimība bija vieglā formā, ārsti mani mierināja, ka varēšu bez īpašām raizēm dzīvot ar to līdz sirmam vecumam.
Jāatzīst, šī mierināšana iemidzināja manu modrību, es nenovērtēju slimības bīstamību ilgākā laika periodā. Iespēja nodzīvot ar to līdz sirmam vecumam bez sarežģījumiem būtu bijusi tikai tad, ja es strikti ievērotu diētu, uzraudzītu asinsspiedienu un, ja nepieciešams, lietotu to pazeminošas zāles, sargātos no saaukstēšanās. Es to visu ignorēju un sekas nelika sevi ilgi gaidīt. Nākamais slimības simptoms bija straujš svara pieaugums, kas bija saistīts ar šķidruma uzkrāšanos organismā. Sākās aizdusa, tādos brīžos nokļuvu slimnīcā, kur apmēram nedēļas laikā pēc urīndzenošo preparātu lietošanas zaudēju 5-6 svara kilogramus. Tad atkal kādu laiku pašsajūta bija apmierinoša. Kādā no kārtējām reizēm, kad atkal nokļuvu slimnīcā ar tūsku un aizdusu, man tika paziņots, ka jāuzsāk hemodialīze. Tajā brīdī es pat neaptvēru, ko tas nozīmē, man nebija informācijas, neviens nebija brīdinājis un paskaidrojis, ka hemodialīze nozīmē ierasties slimnīcas nodaļā trīs reizes nedēļā, katrā no šīm reizēm pavadot pieslēgtai pie asins attīrīšanas jeb mākslīgās nieres aparāta līdz pat 4 stundām. Atkal pārdzīvojumi, atkal stress, tikko beigta augskola, darbas kas patīk, kā to visu varēšu apvienot!? Bet tā bija vienīgā izeja un nācās samierināties.
Nākamais solis hroniskas nieru mazspējas ārstēšanā parasti ir nieres transplantācija. Arī es tiku uzņemta rindā uz donora nieres gaidīšanu un apmēram pēc gada man piedāvāja veikt pirmo transplantācijas operāciju. Diemžēl tā bija neveiksmīga. Tā gadās. Apmēram mēnesi ārsti mēģināja transplantēto nieri “iedarbināt”, bet nesekmīgi. Nācās veikt vēl vienu operāciju un orgānu izņemt. Tas bija smags periods, brīžiem mana dzīvība karājās mata galā. Bet tas bija arī zināms lūzuma brīdis tādā ziņā, ka es beidzu sevi žēlot un sapratu, ka, lai atgrieztos, man jācīnās.
Atsākās dialīzes, viegli nebija, jo hemodialīze kā nieru slimnieku glābšanas metode ir relatīvi ļoti jauna, tikai kādi 50-60 gadi. Tātad, pirms 20 gadiem, aparatūra ar kuras palīdzību šo procedūru veica, bija vēl visai robustā attīstības stadijā. Liekā šķidruma un šlakvielu izvadīšana 4 stundu laikā šķita garš process esot pieslēgtai pie aparāta, bet tomēr tas bija ļoti forsēts ātrums salīdzinot ar dabisko filtrāciju caur savām nierēm. Krampji kājās un trauksmes sajūta kā straujas atūdeņošanas blaknes, zems asinsspiediens, kas izraisa apātiju un bezspēku – nekā patīkama. Tajā laikā dzīvoju daudzstāvu nama 9 stavā, kur bieži nestrādāja lifts. Pēc dialīzēl stāvot pie salūzušā lifta raudāju, uzkāpt devitajā stāvā bija ļoti grūti. Bet tas deva man iespēju izdzīvot gadu un divus mēnešus līdz sagaidīju nākamo donora nieri.
1997.gada 16.februārī man tika veikta otrā nieres pārstādīšanas operācija, tā bija sekmīga, sākās jauns, daudz vieglāks un patīkamāks periods dzīvē. Kad 2000.gada nogalē uzzināju, ka esmu stāvoklī, man nebija ne mazāko šaubu par to, ka vēlos dzemdēt savu bērniņu. Pirms manis Latvijā tikai viena sieviete pēc nieres transplantācijas bija dzemdējusi, apzinājos, ka risks pastāvēja, jo grūtniecība, protams, ir slodze sievietes ķermenim, bet jutos labi, biju pārliecināta par savu izvēli un 2001.gada 19.jūlijā ar ķeizargrieziena palīdzību pasaulē nāca mūsu dēls Herberts. Donora nierīte deva man ģimeni un iespēju kļūt par mammu.
Pagāja vēl 13 gadi un, diemžēl, atkal nācās atsākt hemodializēšanos. Miruša donora niere vidēji kalpo 10-12 gadus. Medicīnai attīstoties šis laiks pakāpeniski palielinās, bet patreiz ar to vēl ir jārēķinās. Latvijā ir pacienti, kam donora niere strādā vairāk kā 20.gadus. Kad atkal atsāku dialīzes, sapratu, ka 13 gadu laikā kopš iepriekšējās dializēšanās medicīnas aparatūra tiešām bija ļoti attīstījusies, procedūru pārciest bija kļuvis daudz vieglāk. Arī transplantācijas metodes un zāles, kuras lieto, lai veicinātu orgāna pieņemšanu, bija ievērojami uzlabotas. Ja deviņdesmitajos gados par trešo transplantēto nieri runāja tikai ļoti retos izņēmuma gadījumos un risks orgāna atgrūšanai bija liels, tad mūsdienās tā jau ir ierasta prakse.
Pirms operācijas vienmēr tiek veikti antivielu testi un manā organismā gadu gaitā to daudzums bija palielinājies. Miruša donora nieri piemeklēt tādai situācijai ir ļoti grūti, risks, ka mans ķermenis transplantēto orgānu atgrūdīs pārāk liels. Ārsti ieteica meklēt dzīvo donoru, jo tad saderību var noteikt veicot vairāk testus nekā ar miruša cilvēka orgānu, bez striktā laika ierobežojuma, ko nosaka fakts, ka miruša cilvēka niere, lai tā sekmīgi funkcionētu, ir jāpārstāda 24 stundu laikā.
Dzīvais donors ir cilvēks, kurš ir pieņēmis nesavtīgu lēmumu palīdzēt otram. Tā ir prakse, kas pasaules mērogā un arī Latvijā kļūst arvien izplatītāka pateicoties medicīnas attīstībai un izskaidrošanas darbam. Nieres ziedošana nepasliktina donora dzīves kvalitāti, bet recipientam dod iespēju atgriezties normālā dzīvē. Man palīdzēt pieteicās mamma un divas viņas māsas. Pēc pārbaudēm izrādījās, ka saderība ir tikai ar vidējo māsu, manu mīļo krustmāti Zinaīdu Catlakšu.
Nu jau piecus gadus atkal dzīvoju pilnvērtīgu dzīvi pateicoties tuva cilvēka nesavtībai, es pat teiktu, varoņdarbam. Arī ārstu brigāde, kura veica operāciju, parādīja izcilu profesionalitāti. Esmu pateicīga Dr. Ievai Ziediņai, kura veic mana veselības stāvokļa uzraudzību un nozīmē nepieciešamos medikamentus optimālai transplantētās nieres darbības nodrošināšanai. Tie ir pietiekoši dārgi medikamenti, kurus pati nespētu atļauties iegādāties, par tiem esmu pateicīga Latvijas valsts medicīnas aprūpes sistēmai, kas kompensē to iegādes izmaksas.
Izgājusi cauri šādiem pārbaudījumiem spēju labāk novērtēt, cik skaista ir pati dzīve, iespēja dzīvot ģimenē, audzināt bērnu, strādāt, piedalīties sabiedriskajās aktivitātēs. Lai šo iespēju saglabātu pēc iespējas ilgāk, regulāri veicu pārbaudes, kontrolēju savu asinsspiedienu, ievēroju pareizu ēšanas režīmu, vingroju. Būdama Nieru Slimnieku asociācijas vadītāja cenšos palīdzēt un sniegt nepieciešamo informāciju gan tiem, kas ar nieru slimību saskaras pirmo reizi, gan arī tiem, kam ar tādu stāvokli jāiemācās sadzīvot visu atlikušo dzīvi. Esmu optimiste, baudu katru dzīves mirkli, novēlu labu veselību visiem!